R+K mācības atklātā daļa

"Liela daļa avotu apgalvo, ka filozofija ir dzimusi Senā Grieķijā, Talesa no Milētas laikos, VI gadsimtā līdz mūsu ērai. Patiešām, šis dižais domātājs, kurš noformulējis slaveno maksimu: "Iepazīsti sevi un tu iepazīsi pasauli un dievus! ", pirmais atvēra filozofijas skolu, kuras mērķi ievērojami atšķīrās no mērķiem, kuriem sekoja senās Ēģiptes Mistēriju Skolās. Viņa mīlestība uz zināšanām bija tik liela, ka viņš visu savu dzīvi veltīja kosmisko likumu studēšanai un mācīja citiem to, ko zināja pats. No visiem grieķu filozofiem viņš pirmais izrādīja interesi par fiziku, ģeometriju un astronomiju.

Pēc Talesa no Milētas pienāca to domātāju kārta, kuri radīja paši savu personīgo filozofisko sistēmu, to veidojot uz priekšgājēju koncepcijām. Tādi vārdi kā Solons, Pitagors, Heraklīts, Demokrīts, Empedokls, Sokrāts, Platons, Aristotelis un daudzi citi - ir saglabājušies mūsu atmiņā, jo viņu cilvēcei nodotās zināšanas uz visiem laikiem paliks par kultūras un garīgo mantojumu, kurš iedvesmo mūsdienu civilizācijas lielāko daļu ne tikai zinātnes jomā, bet arī mākslas un morāles sfērās. Šai ziņā mūsu laiku filozofi labprāt atzīst - to, ko māca mistiskās filozofijas jomā šodien, mācīja jau 3000 un vairāk gadu atpakaļ. Ķēniņš Salamons apgalvoja, ka "nekas nav jauns zem mēness". Ja pieļaujam, ka šī dižā Iesvētītā vārdi bijuši pareizi un atbilst viedo vārdiem, kas dzīvoja pirms viņa, tad mums vajadzētu pietikt pieticības atzīt, ka tie ir pareizi arī šodien. Faktiski filozofija ar savām saknēm sniedzas līdz neatminamiem laikiem, jo, kā teicām iepriekš, Senās Grieķijas Viedie mācīja to, ko paši uzzināja no Senās Ēģiptes Iesvētītajiem.

Uzmanīgi izskatot mācības, kuras mums nodotas ar senatnes mistiķu palīdzību, kļūst acīmredzams, ka reliģija, filozofija un zinātne viņiem bija vienotas domas trīs galvenie elementi. Vēl jo vairāk, tas paredz, ka ir neiespējami būt par izglītotu filozofu, vienlaikus neesot īstam mistiķim. No šāda redzes viedokļa šķiet pretrunīgi dēvēt par "filozofu" tā saucamās "materiālistiskās" filozofijas sekotāju. Cilvēks var saukt sevi par filozofu, arī, ja viņš nav mistiķis, tomēr nebūs grūti pierādīt, ka mistiķis pēc savas dabas, vispirms, ir filozofs. Faktiski misticisms - tā ir zināšanu forma, kura apvieno sevī visu labāko, ko ietver sevī reliģija, filozofija un zinātne, turklāt ne tikai teorētiskā plānā, bet vienādā pakāpē arī praktiskā pielietojuma ziņā. Šodien ir novērojams zināms antagonisms¹ starp šiem trim cilvēku zināšanu zarojumiem. Tāds lietu stāvoklis izraisa nožēlu, jo visu viņu kopīgais mērķis ir viens - dziļo saikņu izprašana, kuras vieno cilvēku ar kosmosa kopumu.

SMARAGDA PLĀKSNE

Augstāk minētais mūs aicina nodefinēt jēgu, kādu piešķiram jēdzienam "filozofija". Šodien vispārpieņemtajā nozīmē, tā ir "zinātne par dzīvi". Savukārt burtiskā tulkojumā šis vārds nozīmē "gudrības mīlēšanu". Tomēr, kā gan var attīstīt mīlestību uz gudrību un studēt dzīves zinātni, nevēršoties pie misticisma, kurš pēc definīcijas ir vērsts uz redzamo un neredzamo saikņu izzināšanu, kuras vieno cilvēku ar Dievu? Tādēļ, no rozenkreiceru pozīcijām, katrs, kurš tiecas rast atbildes uz visiem "kāpēc" un "priekš kam" par savu esību, ir filozofs, jo šādi centieni neizbēgami noved pie garīgajiem meklējumiem. Lai šo meklējumu novestu līdz galam, cilvēces ziņā ir divi ceļi, kuri brīnišķīgi papildina cits citu. Pirmais ceļš sākas ar zināmo, t.i., ar mēģinājumiem caur zināmo izzināt nezināmo. Tāds ceļš, ja to attiecina uz filozofiju, aicina materiālo pasauli (fenomenālā pasaule) uzlūkot kā nemateriālas pasaules (noumentālā pasaules) atspoguļojumu. Citiem vārdiem sakot, cilvēks savā tuvākajā apkārtnē meklē pierādījumu tam, ka Radītais, tajā veidā, kādā tas viņam atklājas, ir Radītāja izpausme, kurai viņš piedēvē dievišķo dabu. Tāda filozofija savā pamatā ir induktīva², jo tās izejas punkts ir secinājums, šajā gadījumā – zemes pasaules izzināšana. Tālāk tā paceļas līdz radīšanas pamatā esošajiem kosmiskajiem cēloņiem. Šāda pieeja prasa introspekciju³, jo, uzskatot cilvēku par mikrokosmu, šī filozofiskā ceļa adepts, studējot likumus, kuri darbojas viņa paša ķermenī un dabā, mēģina izprast likumus, kuri pārvalda makrokosmu. Tāda pieeja lieliski ilustrē senu formulu: "Kā apakšā, tā arī augšā".

Tomēr "Smaragda Plāksnē" tiek norādīts: Kā augšā, tā arī apakšā. Tādējādi cilvēkam ir parādīts otrs pieejamais ceļš savas filozofiskās domas attīstībai. Šī ceļa būtība ir tajā, ka tiek sākts ar nezināmo (noumentālā pasaule), lai saprastu zināmo (fenomenālā pasaule). Citiem vārdiem, šīs pieejas sekotājs veido sevī koncepciju par Dievu, saskaņā ar savām cerībām, ilgām, ideāliem, un ar šīs koncepcijas palīdzību cenšas izskaidrot pasauli, kurā dzīvo. Tāda filozofija savā pamatā ir deduktīva⁴, jo sāk ar cēloni, t.i., ar Dievišķo Saprātu, un tālāk kāpj lejā, līdz pat zemes seku līmenim, kuras Viņš ir radījis redzamajā pasaulē. Šajā gadījumā priekšroka tiek dota nevis introspekcijai, bet drīzāk, kādam mistiskam pacēlumam, kura mērķis apjēgt dievišķo Visuredzēšanu, Visuresību un Visvarenību. Galu galā runa ir par to, lai savu apziņu sapludinātu ar kosmisko bezgalību, kura ir ārēja attiecībā pret mums, un uztvertu pasauli no Dieva redzes viedokļa.

Otrajā Tempļa pakāpē mēs skaidrojām, ka siloģisms⁵ ir slēdziena forma, kura apvieno indukciju un dedukciju. Šādu domāšanas formu filozofijā var uzskatīt par īpaši efektīvu, jo viņa apvieno abus ceļus, par kuriem mēs tikko runājām. Citiem vārdiem sakot, tāda domāšanas forma pārstāv ideālu filozofisko pieeju, ar kuras palīdzību mūsu meklējumos tiek saglabāts līdzsvars starp zināmo un nezināmo, materiālo un garīgo plānu, starp fenomenālo un noumentālo pasauli, starp cilvēku un Dievu. Tāpēc grieķu filozofi, to vidū Aristotelis, siloģismu lika savas apmācības pamatā. Un, patiešām, kā jau atzīmējām, viņi lieliski saprata, ka mistiķim pastāvīgi jāsaglabā līdzsvars starp diviem simboliskiem pīlāriem: starp Radīto un Radītāju.

Rozenkreiceru filozofija

Ja palūkosimies uz rozenkreiceru filozofiju, mēs redzēsim, ka tā satur abas augstāk minētās pieejas, jo šī mācība ir vērsta vienlaikus gan uz viengabalainu cilvēka izpēti, gan uz vispārēju priekšstatu par Dievu, kura ir pieejama cilvēka sapratnei. Bez tam, savā pamatā šī filozofija ir praktiska, jo balstās uz principa, ka katra cilvēka garīgajai evolūcijai jānotiek tiešā kontaktā ar materiālo pasauli. Kā jūs ziniet, eksistē filozofiskas skolas, kuras vienkārši noliedz matērijas eksistenci. Tādu skolu sekotāji uzskata, ka matērijai nav realitātes un ka garīgās pilnveidošanās vienīgais ceļš pastāv tajā, lai uzvestos tā, it kā viņa vispār neeksistētu. Tas paskaidro, kāpēc šādu mācību sekotāji visbiežāk dzīvo askētiski, tālu prom no civilizācijas. Nevēloties izskatīties neiecietīgi, tomēr pateiksim, ka tādai filozofijai nav pamata. Patiešām, nav grūti saprast, ka, ja materiālai pasaulei nebūtu jēgas eksistēt, tad arī cilvēkam, tādam, kāds viņš ir, jēgas nebūtu. Bez tam, uzskatot, ka cilvēkam ir jēga pastāvēt, bet matērijai - nē, mēs varētu sev pavaicāt - kādēļ tad Dievs radījis cilvēku ar spējām, kuras ir brīnišķīgi pielāgotas zemes apkārtnes uztveršanai.

Galu galā, ir acīmredzami, ka, ja Zeme kalpo par vietu, kur norisinās cilvēka evolūcija, tad šī vieta ir nepieciešama. Neatzīt šādu nepieciešamību nozīmētu, ka Radītais visā savā kopumā ir bezvērtīgs. Tādā gadījumā mums būtu jāpieņem, ka Dievs radījis pasauli vienkārši tāpat un bez īpaša mērķa. Protams, tāda koncepcija nav mistiķa koncepcija, jo ir pretrunā ne tikai veselajam saprātam, bet arī visiem likumiem, kurus zina Iesvētītie. Patiešām, materiālā pasaule ir garīgās pasaules emanācija, un tikai izzinot pirmo, iemiesotais cilvēks spēs nojaust otras krāšņumu.

Praktiskais pielietojums

Atšķirībā no tā, ko domā daudzi, filozofija - tā nav vienkārši spekulatīva un abstrakta nodarbe, kurai nepiemistu praktiska jēga. Senās Grieķijas varenākie filozofi bija pragmatiski un necik nenoliedza cilvēka dzīves zemes aspektus. Patiešām, viņi piešķīra lielu nozīmi nemateriālo cēloņu un dievišķo likumu studēšanai, tomēr viņu mērķis vienmēr bija saprast un adekvātāk izskaidrot, kādas sekas šiem likumiem ir materiālā līmenī. Šajā ziņā katrs, kas uzdod sev jautājumus "kāpēc" un "priekš kam", saistībā ar cilvēka eksistenci, ir filozofs. Tas nozīmē, ka arī Jūs, kā rozenkreicers, esat filozofijas adepts, jo studējat kosmiskos likumus un principus, kuri veido dabas un pasaules uzbūves pamatu.

Kā šīs monogrāfijas praktisko pielietojumu, piedāvājam Jums izveidot sarakstu ar sev svarīgiem pamatjautājumiem par dzīvību un cēloņiem, kuru dēļ dzīvība uz Zemes izpaužas tik daudzveidīgi un neaptverami.

Pacentieties šos jautājumus noformulēt maksimāli vienkārši un uzskaitiet tos pēc svarīguma dilstošā secībā. Tādas pārdomas var īpaši pozitīvi ietekmēt jūsu garīgo virzību, jo tamlīdzīga rakstura jautājumi automātiski tiek nodoti Iekšējam "Es" un kļūst par neapzinātās meditācijas pamatu. Tā kā katrā cilvēkā esošā Kosmiskā Apziņa neatstāj nevienu jautājumu bez atbildes, agri vai vēlu atbildi jūs saņemsiet. Šī iemesla dēļ mēs tik bieži uzsveram, ka ”atslēga” uz visiem noslēpumiem atrodas katrā no mums.

* * *

1 antagonisms – pretējība, pretruna

2 indukcija – [lat. Inductio ‘ierosināšana’] vispārīgu atziņu izsecināšana, izmantojot zināšanas par atsevišķiem faktiem un parādībām.

3 introspekcija – [lat. introspectare ‘ielūkoties’] pašnovērošana; apziņas stāvokļu tieša novērošana, ko izdara pati persona, kas tos pārdzīvo.

4 dedukcija – [lat. deductio ‘novešana’] spriešanas veids, kurā no vispārīgiem spriedumiem izsecina mazāk vispārīgus spriedumus. (jaunu zināšanu izsecināšana par kādu atsevišķu lietu, izmantojot vispārīgus atzinumus).

5 siloģisms – [gr. syllogismos ‘saskaitīšana, rezumēšana, slēdziens’] slēdziens, kas sastāv no divām premisām (spriedumiem) un galasprieduma.

Sadaļas

Rozenkreiceru mācības atklātā daļa