|
Rozes un Krusta Brālības nostāja
Salutem Punctis Trianguli!
Trešā gadu tūkstoša pirmajā jaungadā mēs, Rozenkreiceru Brālības Augstākās Padomes locekļi, Dieva un visu cilvēku priekšā nolēmām, ka pienācis laiks aizdegt ceturto R+K lāpu un izklāstīt savus uzskatus par Cilvēces stāvokli mūsdienās, atklājot gan draudošās briesmas, gan mūsu liktās cerības. Lai notiek tā!
M A N I F E S T O
Positio
SATURS
Prologs Rozenkreiceru nostāja Politika Ekonomika Zinātne Tehnika Reliģija Morāle Māksla Cilvēki Daba Visums Epilogs Rozenkreiceru utopija
PROLOGS
Dārgais lasītāj!
Tā kā mums nav iespējas runāt ar jums personīgi, mēs to darām ar šī Manifesta starpniecību. Ceram, ka jūs pret to izturēsieties bez aizspriedumiem un ka tas kaut nedaudz liks jums aizdomāties par dažiem jautājumiem. Mēs vēlamies ne tik daudz pārliecināt par savas nostājas pamatotību, cik dalīties tajā ar jums. Gribas ticēt, ka Manifests saņems pozitīvu atbalsi jūsu dvēselē. Pretējā gadījumā mēs aicinām būt iecietīgiem.
1623. gadā rozenkreiceri uz Parīzes ēku sienām uzlīmēja noslēpumainus un interesi ierosinošus plakātus. Tie vēstīja:
Mēs, Rozes un Krusta Galvenās Kolēģijas deputāti, ar Visaugstākā žēlastību, kuram pievērstas visu Taisnprātīgo sirdis, redzamā un neredzamā veidā atrodamies šai pilsētā. Mēs informējam cilvēkus un bez grāmatu vai rokrakstu palīdzības mācām runāt triju valstu valodās, kurās esam nolēmuši palikt uz dzīvi, lai glābtu sev līdzīgos no nāvīgas maldīšanās.
Tas, kurš mūs gribēs iepazīt ziņkāres dzīts, nekad mūs neiepazīs; bet tam, kurš patiesi tiecas nonākt mūsu Brālības rindās, mēs, zinādami domas, pierādīsim savu solījumu īstenumu; mēs neatklāsim savu atrašanās vietu šajā pilsētā, jo domas, savienotas ar patiesu šo rindu lasītāja gribu, ļaus viņam iepazīt mūs, bet mums viņu.
Pirms dažiem gadiem rozenkreiceri jau pavēstīja par savu eksistenci, izdodot trīs Manifestus, kuri kļuvuši slaveni: "Fama Fraternitatis", "Confessio Fraternitatis" un "Сhymische Hochzeit: Christian Rosenkreutz" tie iznāca 1614., 1615. un 1616. gadā. Tajā laikā tas izsauca vētrainu reakciju ne tikai zinātnieku aprindās, bet arī politiskās un reliģiskās varas aprindās. Starp 1614. un 1620. gadu publika saņēma apmēram 400 pamfletu, autordarbu un darbu apkopojumu; vieni Manifestus ar sajūsmu pieņēma, citi tos asi kritizēja. Lai nu kā, bet Manifestu parādīšanās kļuva par ievērojamu vēsturisku notikumu, it īpaši ezotērikas sfērā.
"Fama Fraternitatis" (Brālības paziņojums) bija adresēts toreizējiem politiskajiem un reliģiskajiem līderiem, kā arī zinātniekiem. Parādot drīzāk negatīvu vispārējā stāvokļa ainu Eiropā, šis Manifests paziņo par rozenkreiceru Ordeņa pastāvēšanu alegoriska stāsta veidā, kas vēsta par Kristiānu Rozenkreiceru (1378 1484), sākot ar viņa klejojumiem pa pasauli, kuri kļuva par rozenkreiceru Brālības nodibināšanas priekšnoteikumu, un beidzot ar viņa kapa vietas atrašanas stāstu. Šis Manifests jau satur aicinājumu uz Vispasaules Reformu.
"Confessio Fraternitatis" (Brālības atklāsme) turpina iepriekšējā Manifesta tēmu, tajā tiek runāts par cilvēka garīgas atdzimšanas nepieciešamību uz filozofisku principu pamata, pēc kuriem vadās rozenkreiceru Brālība. Pēdējā tēze adresēta cilvēkiem, kuri tiecas piedalīties Ordeņa darbā visas Cilvēces laimes vārdā. Šī sacerējuma pravietiskais stils pamodināja daudzu izglītotu laikabiedru interesi
"Сhymische Hochzeit: Christian Rosenkreutz" (Ķīmiskās kāzas: Kristiāns Rozenkreicers) stilistiski atšķiras no pirmajiem diviem Manifestiem un stāsta par pirmsatklāsmes pārbaudījumiem atklāsmes meklējumiem. Lielākā daļa šo septiņas dienas ilgo pārbaudījumu notiek noslēpumainā pilī, kur tiks svinētas karaļa un karalienes kāzas. Simboliski Ķīmiskās kāzas izsaka garīgo ceļu, kurš katru Iesvētīto aizved pie savienības ar viņa dvēseli (sievišķo laulāto pusi) un Dievu (vīrišķo laulāto).
Kā norāda mūsdienu vēsturnieki, domātāji un filozofi, šo triju Manifestu izdošana nebija nenozīmīgs vai nesavlaicīgs notikums. Tas notika laikā, kad Eiropa pārdzīvoja dziļu iekšējo krīzi politiskas šķelšanās un nebeidzamu ekonomisku konfliktu periodu. Reliģiskie kari sēja skumjas un atsvešināšanos, apdraudēja pat ģimenes stabilitāti. Zinātne attīstījās un tiecās uz materiālismu. Vairākuma iedzīvotāju dzīves apstākļi bija šausmīgi. Sabiedrība trauksmaini mainījās, bet tai trūka orientieru, lai attīstītos kopīgu interešu vārdā.
Vēsture atkārtojas tāpat kā atsevišķi notikumi, ar katru nākamo reizi iegūstot plašumu. Arī tagad, gandrīz četrus gadu simtus pēc pirmo triju Manifestu publicēšanas, mēs konstatējam, ka visa pasaule, bet it sevišķi Eiropa, pārdzīvo bezprecedenta eksistenciālo krīzi, kura skar visus cilvēciskās dzīves aspektus: politiku, ekonomiku, zinātni, tehnoloģijas, reliģiju, morāli, mākslu utt. Turklāt mūsu planēta vide, kurā mēs dzīvojam un evolucionējam, ir nopietni apdraudēta, tāpēc nav apstrīdama jaunās zinātnes jomas ekoloģijas rašanās. Ir skaidrs, ka šodienas Cilvēce ir slima. Lūk, kāpēc mēs, šodienas rozenkreiceri, uzticīgi savām Tradīcijām un Ideālam, uzskatījām par nepieciešamu to paziņot Manifestā.
"Positio Fraternitatis Rosae Crucis" (Rozes un Krusta Brālības nostāja) nav eshatoloģisks traktāts. Tai nekādā ziņā nav raksturīgs apokaliptisks pasaules uzskats. Kā jau teikts, mūsu mērķis ir apliecināt savu attieksmi pret pašreizējo pasaules stāvokli un parādīt, kādas grūtības mēs redzam nākamajās paaudzēs. Tāpat kā mūsu brāļi, kuri dzīvoja pirms vairākiem gadu simtiem, mēs gribam aicināt uz augstāka humānisma un garīguma līmeņa celšanu sabiedrībā, jo esam pārliecināti, ka individuālisms un materiālisms, kas šodien valda, nespēj cilvēkiem sniegt to laimi, pēc kuras tiem tiesības tiekties. Kādā mūsu dokuments var viest paniku, bet viskurlākais ir tas, kurš negrib dzirdēt, un aklākais tas, kurš nevēlas redzēt.
Mūsdienu cilvēks dzīvo šaubās un apjukumā. Neticami lielais materiālās sfēras progress nav devis īstu laimi un neļauj ar ticību skatīties rītdienā: kari, bads, epidēmijas, ekoloģiskas katastrofas, sociālās krīzes, brīvības apdraudēšana lūk, katastrofas, kuras samazina cilvēka cerības uz labāku nākotni. Tieši tas mums lika griezties ar savu vēstījumu pie visiem, kuri gatavi to dzirdēt. Idejas, kuras satur pirmie trīs XVII gs. Manifesti, šeit tiek attīstītas tālāk. Tomēr pilnā mērā saprast šī Manifesta nozīmi var tikai tas, kurš lasa lielo Vēstures grāmatu, skatās uz lietām un skaidri redz, kāda ir Cilvēce lielā konstrukcija, kuru veido sievietes un vīrieši, iedami savas evolūcijas likumīgo ceļu.
ROZENKREICERU NOSTĀJA
Cilvēks, tāpat kā viss, kas viņam apkārt, tāpat kā Visums, laikā evolucionē. Šī īpašība raksturīga visam, kas eksistē. Būdami pārliecināti, ka cilvēkam piemīt dvēsele, tas ir, garīgā dimensija, mēs uzskatām, ka cilvēka evolūcija neaprobežojas ar esības materiālo aspektu. Pēc mūsu domām, tieši dvēsele to padara par apzinīgu būtni, kura spēj spriest par savu izcelšanos un dzīves jēgu. Lūk, kāpēc mēs cilvēka evolūciju uzskatām par mērķi, garīgumu par tā īstenošanas līdzekli, bet laiku par kategoriju, kura ļauj evolūcijai kļūt redzamai.
Vēsturi saprast ļauj ne tik daudz notikumi, no kuriem tā veidojas un kurus rada, cik sakarības starp šiem notikumiem. Turklāt vēsturei ir jēga fakts, kuru gatavi atzīt vairums tagadējo vēsturnieku. Lai izprastu tās jēgu, katrs vēstures notikums jāapskata ne tikai izolēti, bet arī un tas ir daudz svarīgāk kā kaut kā vesela daļu. Patieso kāda fakta nozīmi nosaka tikai tā vieta kopējā vēsturiskā procesa kontekstā. Apskatīt tos atsevišķi vienu no otra vai uzskatīt kādu atsevišķu faktu par Vēstures mācību stundu nav nekas cits kā bīstams intelektuāls vingrinājums. Zināms, ka daudzas līdzīgas iezīmes starp notikumiem jeb analoģijas nav nejaušības.
Kā jau prologā teikts, mēs redzam dažas analoģijas starp stāvokli pasaulē šodien un stāvokli Eiropā XVII gadsimtā. Mūsdienu laikmetu, kuru jau sāk saukt par postmodernisma periodu, daudzās dzīves sfērās apzīmē ar līdzīgām parādībām, bet to rezultātā diemžēl sākusies savdabīga Cilvēces mainīšanās. Mēs tomēr uzskatām, ka šī ir īslaicīga mainīšanās un ka tā vainagosies ar katra cilvēka un visas Cilvēces garīgu atdzimšanu pie noteikuma, ka cilvēki sāks radīt savu nākotni, pamatojoties uz humāniem un garīgiem ideāliem. Ja tā nenotiks, Cilvēcei nāksies saskarties ar daudz nopietnākām problēmām nekā tās, kuru risināšana ir mūsu uzdevums šodien.
Saskaņā ar rozenkreiceru Ontoloģiju (zinātni par esamību) no visām uz Zemes mītošām būtnēm cilvēks evolūcijā nonācis vistālāk, kaut arī reizēm viņš rīkojas neatbilstoši šim augstajam statusam. Par savu priviliģēto stāvokli viņam jāpateicas pašapziņai un gribas brīvībai tas ir, spējai domāt un patstāvīgi veidot savu dzīvi. Mēs tāpat uzskatām, ka katrs cilvēks ir elementāra daļiņa vienā veselā visā Cilvēcē. Tāpēc humānisms mūsu izpratnē ir pārliecība, ka visiem cilvēkiem nepieciešamas vienādas tiesības, vienāda cieņa un brīvība neatkarīgi no tā, kurā valstī cilvēks dzimis vai dzīvo.
Mūsu garīguma izpratne, pirmkārt, pamatojas uz pārliecību, ka Dievs eksistē kā Absolūts Prāts, kurš radījis Visumu un visu, kas tajā pastāv, un, otrkārt, uz pārliecību, ka cilvēka dvēsele ir Dievišķā emanācija. Tāpat mēs uzskatām, ka Dievs sevi apliecina visā radītajā caur likumiem, kurus iepazīt, izprast un ievērot ir cilvēku pienākums pašiem sevis labad. Pēc mūsu domām, Cilvēce evolucionē uz arvien dziļāku Dievišķā Plāna izpratni un ir aicināta radīt uz Zemes ideālu sabiedrību. Šāds garīgais humānisms kādam var likties utopisks, bet mēs esam pilnīgi solidāri ar Platonu, kurš savā traktātā Valsts paziņoja: Utopija ir ideālas sabiedrības forma. Varbūt uz Zemes tā nav iespējama, bet tieši uz utopiju gudrajam jāliek visas cerības.
Šajā vēstures pagrieziena momentā Cilvēces atdzimšana mums liekas vairāk nekā reāla iespēja, pateicoties savstarpējas sapratnes pieaugšanai starp cilvēkiem, starptautiskajiem sakariem, kultūru saplūšanai, informatīvai globalizācijai, kā arī starpdisciplināriem sakariem starp dažādām zinātnes nozarēm. Bet šī garīgā atdzimšana (kā atsevišķai personībai, tā cilvēku sabiedrībai) iespējama vienīgi, ievērojot filozofiska plurālisma principus un neizbēgamas tā sekas iecietību. Nevienam politiskam institūtam, nevienai reliģijai, filozofijai vai zinātnei nepieder monopols uz Patiesību. Tomēr ir iespējams tuvoties tās saprašanai, savienojot visu cēlāko, ko katra no tām spēj cilvēkiem piedāvāt, tas ir, iemantot vienotību daudzveidībā.
Agri vai vēlu dzīves ačgārnības piespiež cilvēku padomāt par dzīves jēgu. Atbildes meklējumi uz šo jautājumu tā ir dabiska cilvēka dvēseles nepieciešamība, tās evolūcijas stūrakmens. Vēstures galvenie notikumi nenotiek paši no sevis tajos slēpjas norādījums uz zināmu ārējo cēloni. Savukārt pēdējais saistīts ar cilvēka garīgo meklējumu procesu, kurš tiecas aptvert esības noslēpumus, kas rezultātā modina interesi par misticismu un Patiesības meklējumiem. Šie meklējumi cilvēkam ir dabiski, bet viņa paradumu skatīties uz dzīvi ar cerību un optimismu diktē cilvēka dievišķā daba un izdzīvošanas bioloģiskais instinkts. Tāpēc pasaules transcendentālā izpratne ir svarīga visas Cilvēces dzīvībai.
Politika
Runājot par politiku, uzsvērsim, ka tai nepieciešama nepārtraukta atjaunošanās. XX gadsimtā par visspilgtākajiem piemēriem šī principa neievērošanai kļuva marksisms, ļeņinisms un nacionālais sociālisms, kuri pamatojās it kā uz pabeigtiem sociāliem postulātiem un noveda sabiedrību līdz veselā saprāta zaudēšanai un beigās līdz barbarismam. Determinisms, kas raksturīgs šīm totalitārisma ideoloģijām, nonāca neatrisināmās pretrunās ar cilvēka prasību pēc patstāvīgas sava likteņa izlemšanas, atņēma tiesības uz brīvību un līdz ar to vēsturē ierakstīja dažas visdrūmākās lappuses. Tomēr vēsture šīs ideoloģijas atmaskoja, cerēsim, ka uz visiem laikiem. Monoloģiska tipa politiskas sistēmas, kuras pamatojas uz vienprātību, ir līdzīgas ar savu tieksmi uzspiest cilvēkiem mācību par izglābšanu, atbrīvošanu no dzīves grūtībām un aizvešanu paradīzē. Starp citu, vairums totalitāro ideoloģiju no pilsoņiem prasa nevis domāšanu, bet gan ticību, un tas ir radnieciski augstākās sabiedrības reliģijām.
Filozofija, kuru atbalsta rozenkreiceri, gluži pretēji, nav monoloģiska, bet pēc būtības dialoģiska un plurālistiska. Tas ir, tā veicina dialogu un cilvēcisku saskarsmi. Bez tam tā apsveic viedokļu un dzīvesveidu dažādību. Domu apmaiņa, mijiedarbība un pat pretēju viedokļu sadursme veicina zinātņu attīstību atšķirībā no totalitāras ideoloģijas, kura nepieļauj kaut ko tādu ne sev, ne citiem. Tieši tāpēc rozenkreiceru filozofija nebija cieņā nevienā totalitārā režīmā. Kopš rašanās mūsu Brālība nemainīgi sludina cilvēku tiesības uz domas un vārda brīvību. Ne visi rozenkreiceri ir brīvdomātāji, toties visiem ir tiesības uz domas brīvību.
Ņemot vērā mūsdienu stāvokli, demokrātija tāpat kā iepriekš mums šķiet vispilnīgākā vadības forma, bet tas neizslēdz dažus trūkumus. Patiesībā jebkura demokrātija pamatojas uz viedokļu brīvību un to brīvu paziņošanu, tātad uz tendenču dažādību gan valdības aprindās, gan tautā. Par nelaimi, šī dažādība bieži rada domstarpības un ar tām saistītus konfliktus. Tāpēc vairumā demokrātisku valstu redzam pastāvīgus un gandrīz sistemātiskus dažādu politisku tendenču konfliktus. Visbiežāk tas ir vairākuma partijas un opozīcijas konflikts, kas mūsdienu sabiedrībai kļūst nepieņemams un traucē garīgai Cilvēces atdzimšanai. Katras valsts ideāls ir valdības izveidošana no viskompetentākajām personām valsts pārvaldes darbā neatkarīgi no to politiskajiem uzskatiem. Turpinot šo ideju, mēs sapņojam par nākotnes Vispasaules Valdības aparātu, kurā pārstāvētas visas tautas. Par pirmo tādas valdības formu var uzskatīt tagadējo Apvienoto Nāciju Organizāciju.
Ekonomika
Pievēršoties ekonomikas tēmai, mēs uzskatām par nepieciešamu norādīt, ka ekonomika iet pa absolūti nepareizu ceļu. Skaidrs, ka tās loma cilvēciskajā darbībā arvien pieaug un tā iegūst arvien izteiktāku normatīvu raksturu. Šodienas ekonomika tā ir sarežģītas struktūras sistēma, kurai piemīt milzīga ietekme, bet līdz ar to vēlēšanās manāmi vai nemanāmi parādīt savu varu. No otras puses, šodien ekonomika vairāk kā jebkad agrāk balstās uz pilnīgi noteiktiem, visbiežāk skaitliski izsakāmiem lielumiem, tādiem kā ražošanas izdevumi, rentabilitāte, ienākums, darba laika ilgums utt. Norādītie lielumi ir nemainīgs mūsdienu ekonomiskās sistēmas atribūts un līdzeklis, kas ļauj tai sasniegt meklētos mērķus. Diemžēl šie mērķi pašos pamatos ir dziļi materiālistiski, jo vērsti uz ienākumu un pārbagātību. Tā cilvēki kļuva atkarīgi no ekonomikas tā vietā, lai, pavisam pretēji, ekonomika kalpotu cilvēkam.
Šodien visas valstis ir pasaules ekonomikas, kura pelnījusi epitetu totalitāra, meslu maksātājas. Ekonomiskais totalitārisms neatbilst viselementārākajām cilvēku vajadzībām, turklāt pasaulē rotējošās naudas daudzums ir sasniedzis iepriekš nepieredzētu līmeni. Tas nozīmē, ka cilvēku saražotie materiālie labumi kalpo mazākuma interesēm, un tas ir skumji. Plaisa starp visbagātākajām un visnabagākajām valstīm nepārtraukti palielinās. Tāpat bezdibenis starp nabadzīgām un bagātām sabiedrības šķirām vērojams arī katrā valstī atsevišķi. Pēc mūsu domām, tā notiek tādēļ, ka ekonomika nonākusi milzīgā atkarībā no biržas spekulācijām un kalpo tirgus interesēm drīzāk virtuālām, nevis reālām.
Nav šaubu, ka ekonomika kalpos savam mērķim tikai tad, kad kalpos visu cilvēku interesēm. Tāpēc nepieciešams, lai nauda kļūtu tas, kam tai jābūt, apmaiņas līdzeklis, arī enerģija, kura vērsta uz katra cilvēka laimīgas materiālās dzīves nodrošināšanu. Mūsu pārliecība ir tāda, ka cilvēkam nav jādzīvo trūkumā, bet, gluži otrādi, jāiegūst viss nepieciešamais, lai nekas netraucētu ar dvēseli griezties pie augstākajiem apziņas līmeņiem. Ideālai ekonomikai jāfunkcionē tā, lai nabadzību likvidētu uz visiem laikiem, lai katram būtu nepieciešamais materiālais nodrošinājums, kļūstot par pamatu cilvēciskai vērtībai. Nabadzība nav ne neizbēgama, ne Dievišķās gribas rezultāts. Visbiežāk tā ir cilvēciskā egoisma rezultāts. Tāpēc mēs ceram, ka nākotnes ekonomika balstīsies uz taisnīgu ienākuma sadali un ievēros visu cilvēku intereses. Turklāt Zemes resursi nav neizsmeļami, tos nevar bezgalīgi izmantot. Lūk, kāpēc nevarēs izvairīties no dzimstības regulēšanas, it sevišķi pārapdzīvotajās valstīs.
Zinātne
Kas attiecas uz zinātni, tad mēs domājam, ka tā ir sasniegusi savu kritisko stadiju. Bez šaubām, nevar noliegt, ka tās sasniegumi ir vareni un ka tā ir devusi iespēju Cilvēcei ievērojami pavirzīties uz priekšu. Bez zinātnes cilvēki vēl arvien dzīvotu akmens laikmetā. Bet, atšķirībā no grieķu civilizācijas, kura izpētes priekšmetam izstrādāja kvalitatīvu pieeju, XVII gadsimts (bez ekonomikas ietekmes) par stūrakmeni nolika kvantitatīvo faktoru, līdz ar to satricinot visus zinātnes pamatus. Mehānicisms, racionālisms, pozitīvisms utt. izšķīra matēriju un apziņu un noveda jebkuru dzīves parādību līdz aprēķināmai vienībai bez subjektīvām īpašībām. Vārdu kāpēc aizstāja vārds kā. Nenoliedzot atklājumu nozīmi, kuri paveikti pēdējos gadu desmitos, atzīmēsim, ka galvenais virzītājspēks te acīmredzot bija finansiāli apsvērumi. Materiālisms zinātnē ir sasniedzis savas galējās robežas.
Zinātne mums vairs nekalpo drīzāk mēs esam kļuvuši tās vergi. Vienkāršas tehnoloģiskas kļūdas šodien var pazudināt visattīstītāko sabiedrību, bet tas pierāda, ka cilvēks ir izjaucis līdzsvaru starp kvantitatīvo un kvalitatīvo zinātnes aspektu, un tāpat arī pats ar sevi un savas jaunrades augļiem. Mūsdienu zinātnisko pētījumu materiālie mērķi to ir galīgi izsituši no sliedēm. Vienlaicīgi tie attālinājuši cilvēku no viņa paša dvēseles un tajā mājojošā Dievišķā sākuma. Pārmērīgā zinātnes racionalizācija kļuvusi par reālu Cilvēces draudu, un sekas var parādīties tālākā vai pat tuvākā nākotnē. Faktiski jebkurā cilvēciskā sabiedrībā, kurā matērija dominē pār apziņu, attīstības sniegtās priekšrocības iegūst viszemākie cilvēka rakstura aspekti. Līdz ar to šāda sabiedrība nolemj sevi priekšlaicīgai bojāejai, visbiežāk traģiskai.
Zināmā mērā zinātne pārvērtusies par reliģiju, bet, lai cik paradoksālu neliktos, par materiālistisku reliģiju. Pamatojoties uz mehānisku priekšstatu par Visumu, Dabu un cilvēku, tai ir savs īpašs kredo (Ticēt tikai tam, kas redzams) un sava dogma (Bez zinātnes nav taisnības). Tomēr jāatzīmē, ka zinātnisko pētījumu gaitā jautājums kā? ļoti bieži izraisa jautājumu kāpēc?, un rezultātā zinātne pamazām sāk aptvert savu iespēju robežas, un šāda pieeja tuvojas tās novērtējumam no misticisma viedokļa. Daži zinātnieki tiesa, pagaidām tikai daži jau piekrituši Dieva eksistences postulātam. Atzīmēsim, ka senatnē zinātne un mistika bija cieši saistītas, zinātnieki bija mistiķi, bet mistiķi zinātnieki. Un tuvākajos gadu desmitos mums būs daudz jāstrādā, lai šos divus izziņas ceļus no jauna savienotu.
Nepieciešams pārdomāt zinātniskās ticamības koncepciju. Par ko liecina kaut kāda eksperimenta atkārtošanas fakts? Vai tiešām kāds pieņēmums, neatradis apstiprinājumu visos eksperimentu gadījumos, ir nepareizs? Sen laiks izbeigt racionālistisko duālismu, kurš zinātnē nostiprinājās XVII gadsimtā; tieši šis solis mūs aizvedīs līdz patiesām zināšanām. Tieši tāpat nespēja pierādīt Dieva eksistenci nenozīmē, ka tas ir pamats apgalvot, ka Viņa nav. Patiesībai var būt daudz šķautņu; priekšrokas došana vienai no tām aiz racionālisma apsvērumiem tā ir prāta apvainošana. Bet vai šeit vispār iespējams runāt par racionālismu vai iracionālismu? Vai tādā gadījumā ir racionāla pati zinātne, kura tic gadījumam? Jādomā, ka tāda ticība ir iracionāla, nevis racionāla. Šajā sakarībā norādīsim, ka mūsu Brālība vienmēr iebildusi pret vispārpieņemtu, vienkāršotu un realitātes priekšā kapitulējošu ticību nejaušībai. Mēs piekrītam Alberta Einšteina nejaušības definējumam: viņš teica, ka tas ir ceļš, pa kuru iet Dievs, ja vēlas palikt nepazīts.
Zinātnes attīstība uzstāda jaunas ētiska un metafiziska rakstura problēmas. Nav apšaubāms, ka ģenētikas pētījumi ļāva sasniegt ievērojamus panākumus cīņā pret slimībām, kuras līdz šim uzskatīja par neārstējamām, bet tajā pašā laikā tie pavēra ceļu tādām manipulācijām kā cilvēka klonēšana. Tāda veida sugas turpināšana var novest vienīgi pie cilvēka ģenētiskas nabadzības un deģenerācijas. Bez tam selekcija klonēšanā neizbēgami iegūs subjektīvu raksturu, bet tas atver ceļu dažādām manipulācijām eigēnikas jomā (zinātne par cilvēka bioloģiskās dabas uzlabošanu). Turklāt klonēšana vērsta uz cilvēka fizisko un materiālo čaulu, un tiek aizmirsts prāts un dvēsele. Lūk, kāpēc mēs uzskatām, ka šis ģenētiskais eksperiments apdraud ne tikai cilvēka cieņu, bet arī viņa prātu, fizisko un garīgo veselumu.
Šajā nozīmē mēs esam absolūti solidāri ar teicienu, ka zināšanas bez apziņas nozīmē dvēseles bojāeju. Neierobežota viena cilvēka vara pār citiem vēsturē atstājusi skumjas pēdas. Tāpēc eksperimentu par cilvēka un visu dzīvu būtņu klonēšanu pieļaušana mums liekas ļoti bīstama. Tādas pašas bažas mums izraisa manipulēšana ar dzīvnieku un augu genofondu.
Tehnika
Pievēršoties tehnikas attīstības problēmai, atzīmēsim, ka tā pašlaik pārdzīvo intensīvu pārejas periodu. Kopš seniem laikiem cilvēki radījuši mašīnas un ierīces ar mērķi uzlabot dzīves apstākļus un paaugstināt darba ražīgumu. Ievēroja trīs pilnīgi pozitīvus mērķus: ļaut cilvēkam veikt darbības, ko nav iespējams izdarīt ar rokām; atvieglot darbu, padarīt to mazāk nogurdinošu; ekonomēt laiku. Tāpat atzīmēsim, ka daudzus gadus, pat gadu tūkstošus, tehnika atviegloja vienīgi fizisko darbu, bet šodien tā palīdz arī garīgā darbā. Bez tam ilgstošu laiku tehnika veica vienīgi mehāniskas operācijas, kuras notika pēc cilvēka gribas, un praktiski neietekmēja apkārtējās vides stāvokli.
Šodien tehnika ir visur, tā atrodas mūsdienu sabiedrības centrā, tā ir kļuvusi nepieciešama. Tehnikas pielietošanas sfēras nav iespējams uzskaitīt, tā nodrošina ne tikai mehāniskas, bet arī elektriskas, elektroniskas, informatīvas un citas operācijas. Par nelaimi, ir arī medaļas otra puse pašas mašīnas sāk mūs apdraudēt. Domātas cilvēku darba atvieglošanai, mašīnas ir ieņēmušas cilvēka vietu. Nav apšaubāms, ka tehnikas pakāpeniska uzlabošana ir novedusi pie sabiedrības dehumanizācijas, ievērojami samazinot tiešu fizisku kontaktu starp cilvēkiem. Plašās industrializācijas negatīvo seku sarakstam nevar nepievienot arī visdažādākos apkārtējās vides piesārņošanas veidus.
Tehnika attīstās ievērojami ātrāk nekā cilvēku apziņa, te redzama mūsu laikmeta galvenā problēma. Lūk, kāpēc mēs uzskatām, ka tehnikai jānoiet no tehnokrātijas sliedēm un jākļūst par humānisma līdzekli. Cilvēks jānovieto sociālās dzīves centrā, bet tas, kā jau mēs norādījām, runājot par ekonomiku, nozīmē mašīnu atgriešanos cilvēkam pakļautā stāvoklī.
Tāda perspektīva prasa vispusīgu mūsdienu sabiedrībā valdošo materiālistisko priekšstatu pārskatīšanu. Tas nozīmē, ka cilvēkiem jāpievērš uzmanība pašiem sev un jāapzinās savas dzīves kvalitātes prioritāte pār bezgalīgo laika apsteigšanas maratonu. Bet tad jāiemācās dzīvot harmonijā ne tikai ar Dabu, bet arī pašiem ar sevi. Vēlamais tehnikas attīstības rezultāts ir cilvēka atbrīvošana no pašiem smagākajiem darbu veidiem, un tas veicinātu harmonisku attīstību kontaktā ar citiem cilvēkiem.
Mēs uzskatām, ka pasaules reliģijās vērojamas divas pretējas tendences: centrtiece un centrbēdze. Pirmo raksturo radikāla prakse, kura raksturīga fundamentālistiskām ievirzēm kristietībā, jūdaismā, islamā un hinduismā. Otra iezīmējas ar atkāpšanos kā no pamata principiem, tā no atsevišķiem dogmatiskiem stāvokļiem. Indivīds vairāk nevēlas atrasties vienas vai otras ticības sistēmas perifērijā, tajā skaitā arī atklāsmes reliģijā. Šodien viņam gribas atrasties pasaules uzskatu sistēmas centrā, kuru viņš izveidojis arī uz savas pieredzes pamata. Šajā situācijā reliģijas normu pieņemšana nevar notikt automātiski.
Ticīgie ir ieguvuši zināmu kritisku attieksmi reliģiskos jautājumos, un viņu pārliecības pamatojums arvien vairāk atkarīgs no viņu pašapliecināšanās šajos jautājumos. Tur, kur nepieciešamība pēc garīguma kādreiz radīja daudzas reliģijas, kur katru no tām var pielīdzināt kokam (kurš izaudzis un iesakņojies savā sociokultūras augsnē, un pats šo augsni padara auglīgu), šodien rodas vienota sakņu sistēma, kura apvieno daudzus dažādus augus. Patiešām, vai gan gars nedzīvo tur, kur vēlas?
Tieši tādā veidā pasaules reliģiju perifērijā vai no tām neatkarīgi šodien rodas garīgas biedrības, idejiski vai filozofiski strāvojumi, kuru biedri pēc savas vēlēšanās piekrīt kādai pārliecībai nevis uzspiestai, bet pašu piedāvātai. Lielā dažādība un daudzums liecina par šo biedrību, grupu un strāvojumu garīgo meklējumu ceļu dažādību. Lieta tāda, ka cienījamajām lielajām reliģijām vairs nepieder ticības monopols. Tās arvien mazāk un mazāk spēj atbildēt uz jautājumiem, kuri nodarbina cilvēku un atbildes uz kuriem viņu iekšējā plānā vairs neapmierina. Iespējams, ka cēlonis ir arī tas, ka šīs reliģijas ir attālinājušās no garīguma, bet tas, kaut arī pēc savas būtības neaizmirstams, meklē iemiesojumu formās, kuras vislielākajā mērā atbilst katram konkrētajam Cilvēces evolūcijas periodam.
Pasaules reliģijas var saglabāt savu nozīmi, tikai atsakoties no dogmatiskākajiem priekšstatiem un nostādnēm, kuras izstrādātas ilgajos pastāvēšanas gados gan morāles, gan ticības jomā. Lai izdzīvotu, tām jāpiemērojas sabiedrībai. Bet, ja šīs reliģijas negribēs rēķināties ar cilvēku apziņas evolūciju vai mūsdienu zinātnes datiem, līdz ar to demonstrējot savu nespēju evolucionēt, tās sevi nolems lēnākai vai ātrākai bojāejai, kuru pavadīs jauni etniski, sociāli un reliģiski konflikti.
Mūsu domas ir tādas, ka reliģijas agri vai vēlu tik un tā noies no skatuves. Atkarībā no Cilvēces apziņas globalizācijas tās transformēsies par jaunu Visuma Reliģiju, kuras aicinājums būs apvienot labāko, ko katra no reliģijām varēja piedāvāt Cilvēces garīgās atdzimšanas mērķim. Tāpat mēs uzskatām, ka vēlēšanās iepazīt Dievišķo, tas ir, dabiskos, Visuma un garīgos likumus, agri vai vēlu nomainīs nepieciešamību ticēt Dievam. Mēs esam pārliecināti, ka pienāks diena, kad ticība atdos vietu Zināšanai.
Morāle
Pievēršot uzmanību morāles jēdzienam, kas mūsu izpratnē ieguvis divas nozīmes, mēs uzskatām, ka tas pamazām zaudē savu prestižu. Mums morāle vairs nenozīmē aklu pakļaušanos sabiedrības, reliģijas, politiskiem vai citiem noteikumiem (lai neteiktu dogmām). Tomēr tieši tā morāli saprot vairums mūsu līdzpilsoņu, un tas izraisa noraidījumu. Pēc mūsu domām, morāles kritērijs ir cieņa, kuru katram no mums jājūt pret sevi, pret apkārtējiem cilvēkiem un vidi. Pašcieņa tā ir vēlēšanās dzīvot atbilstoši savai pārliecībai un neatļauties rīcību, kuru mēs nosodām citos. Cieņu pret citiem cilvēkiem norāda tēze nedarīt savam tuvākajam to, ko nevēlies, lai nodara pašam to mums māca kopš senatnes. Cieņa pret apkārtējo vidi ir cieņa pret dabu un tās saglabāšanu nākamām paaudzēm. No šāda viedokļa apskatīta morāle kļūst saprotama kā katra cilvēka tiesību un pienākumu saskaņa, tātad tā ir humāna, nevis pamācoša.
Augstākminētā morāles izpratne mūs pievērš audzināšanas problēmai. Pēc mūsu domām, audzināšana ir bēdīgā stāvoklī. Vairums vecāku ir uzņēmušies pienākumus, bet viņiem trūkst orientieru, lai pareizi audzinātu bērnus. Daudzi šo trūkumu cenšas kompensēt, savus pienākumus uzticot skolotājiem. Taču skolotāja galvenā loma mācīt, dot citiem zināšanas, vai ne? Bet audzināšana nozīmē arī ētisku un pilsonisku priekšstatu veidošanu bērniem. Te mēs piekrītam Sokrātam, kurš audzināšanu saprata kā mākslu modināt dvēseles tikumus vienkāršību, augstsirdību, godīgumu, iecietību, labsirdību utt. Neatkarīgi no garīga rakstura atziņām mēs uzskatām, ka šos tikumus savos bērnos jāaudzina vecākiem un vispār pieaugušajiem. Vecākiem, protams, pašiem nepieciešamas tādas īpašības, bet, ja tādu nav, tad viņiem vismaz jāapzinās to nepieciešamība.
Jums, protams, zināms, ka agrāk rozenkreiceri praktizēja materiālo alķīmiju, pārvērta alvu un svinu par zeltu. Bet ne visi zina, ka viņi nodarbojās arī ar garīgo alķīmiju. Tieši šim alķīmijas veidam mēs, mūsdienu rozenkreiceri, dodam priekšroku, jo esam pasaulei nepieciešamāki kā jebkad agrāk. Garīgās alķīmijas būtība ir tāda, ka katram jāstrādā pie savu trūkumu pārveidošanas tiem pretējās vērtībās, tiecoties pēc augstākminētajiem tikumiem. Pēc mūsu domām, tieši šie tikumi veido cilvēcisko cieņu. Tiesības sevi saukt par cilvēku ir tikai tam, kura domās, vārdos un darbos izpaužas šie tikumi. Ja visi cilvēki neatkarīgi no viņu reliģiskajiem, politiskajiem un citiem uzskatiem pieliktu pūles šo tikumu apgūšanā, nav šaubu pasaule kļūtu labāka. Cilvēce var un tai jāspēj garīgi atdzimt, taču tam nepieciešams, lai garīgi atdzimtu katrs cilvēks, tajā skaitā arī tikumības plāksnē.
Māksla
Pārejot pie jautājuma par mākslu, jāatzīst, ka aizgājušos gadsimtos un īpaši pēdējos desmit gados tā kļūst arvien intelektuālāka un līdz ar to arvien abstraktāka. Šī virzība sadala mākslu divās pretējās tendencēs: māksla elitei un populārā māksla. Māksla elitei bieži ir abstrakta un tāpēc saprotama tikai tā saukto izglītoto lokam vai tiem, kuri sevi par tādiem uzskata. Pretstatā šim mākslas virzienam atrodas populārā māksla, kas liek akcentu uz konkrētu izteiksmi reizēm pārmērīgu. Bet, kā zināms, pretējais pievelkas, tāpēc, lai cik paradoksāli tas neliktos, abi virzieni grimst arvien dziļāk materiālismā. Tas nozīmē, ka māksla, tāpat kā vairums cilvēka darbības sfēru, kļuvusi materiālistiska gan pēc formas, gan pēc satura. Šodien tā daudz lielākā mērā atspoguļo cilvēciskā ego tieksmes, nevis dvēseles cildenās tieksmes, un tas ir ļoti skumji.
Pēc mūsu domām, patiesi iedvesmojošai mākslai cilvēciskā līmenī jāiemieso Dievišķā līmeņa skaistums un tīrība. Lai sekmētu Cilvēces garīgo atdzimšanu, arī mākslai mums tā liekas vajadzētu smelties iedvesmu arhetipos (pirmtēlos), kas raksturīgi Dabas, Visuma un Garīguma pasaulei. Tāpēc māksliniekam jātiecas augšup, lai paceltos līdz šiem arhetipiem, bet nekādā ziņā nedrīkst nolaisties līdz banālu stereotipu līmenim. Vienlaicīgi mākslai jātiecas pēc estētiska ideāla. Tādi, pēc mūsu domām, ir divi svarīgākie noteikumi, kurus izpildot, māksla var reāli palīdzēt cilvēka apziņas izaugsmei un kļūt par Kosmiskās Harmonijas izteiksmi, ko uz Zemes iemieso cilvēks.
Cilvēki
Attiecības starp cilvēkiem bieži pamatojas uz aprēķinu, un tādās attiecībās arvien mazāk vietas atliek altruismam. Protams, solidaritāte pastāv, bet visbiežāk tā parādās katastrofu plūdu, viesuļu, zemestrīču utt. gadījumos. Parastos apstākļos cilvēki vairāk vadās pēc noteikuma katrs par sevi. Mēs domājam, ka cilvēku augošais individuālisms ir daļa no mūsdienu sabiedrībā valdošā galējā materiālisma sekām. Tomēr sakaru trūkumam starp cilvēkiem agri vai vēlu jāmodina cilvēkos vēlēšanās un prasība atjaunot kontaktus ar apkārtējiem vientulība liks katram koncentrēties uz savu iekšējo dzīvi un galu galā atvērties garīgumam.
Stipri uztrauc vardarbības izplatīšanās. Protams, cietsirdība un vardarbība pastāvējusi vienmēr, bet šodien tā arvien biežāk izpaužas atsevišķu indivīdu uzvedībā. Un, kas vēl briesmīgāk, cietsirdība ir kļuvusi jaunāka. Šodien, XXI gadsimta sākumā, bērns var aukstasinīgi nogalināt otru! Bez reālas vardarbības pastāv arī virtuāla vardarbība, kura ielaužas mūsu dzīvē caur internetu, televīziju un kino. Pirmā vardarbība ierosina nākamo, kura savukārt uztur pirmo, līdz ar to veidojot burvju loku, kuru sen laiks izbeigt. Nav šaubu, ka vardarbībai ir daudz cēloņu, tādi kā nabadzība, izjukušas ģimenes, vēlēšanās atriebties, vēlēšanās otru apspiest, paranoiska taisnības sajūta utt., taču vardarbību visvairāk provocē pati vardarbība. Nav šaubu, ka vardarbības kults ir pazudinošs, tas nevar kalpot radošiem mērķiem, it īpaši tagad, kad pirmo reizi vēsturē Cilvēce spēj pazudināt pati sevi visas planētas mērogā.
Mūsdienu paradoksa būtība ir tāda, ka komunikācijas laikmetā cilvēki praktiski ir pārtraukuši kontaktēties. Ģimenes locekļi var gandrīz nesarunāties viņi klausās radio, skatās televīziju vai sērfo internetā. Tas pats notiek arī plašākā sociālā mērogā: telekomunikācija ir aizstājusi komunikāciju, tas ir, saskarsmi kā tādu.
Pieaug cilvēku vientulība, bet līdz ar to arī individuālisms, par ko jau runāts iepriekš. Saprotiet pareizi: individuālisms, kuru saprot kā cilvēka dabisku vajadzību dzīvot savu dzīvi un būt par sevi atbildīgam, mums nešķiet nosodāms, gluži pretēji. Taču tas, ka šodien individuālisms kļuvis par dzīvesveidu, kas pamatojas uz otra cilvēka noliegšanu, mums liekas satraucošs apstāklis, kurš ved uz ģimenes saišu pārtrūkšanu un sabiedrības sabrukumu.
Lai cik paradoksāli tas neliktos, saskarsmes trūkums starp cilvēkiem lielā mērā saistīts ar informācijas pārbagātību. Protams, mēs nekādā ziņā neapstrīdam pamata tiesības jebkurā patiesi demokrātiskā sabiedrībā izplatīt un saņemt informāciju. Tomēr mums liekas, ka informācija ir kļuvusi pārmērīga un visuresoša, radīdama pati savu pretstatu dezinformāciju. Mums žēl, ka informācijas līdzekļu uzmanības centrā atrodas cilvēku negatīvā uzvedība un mūsu dzīves nedrošība. Ar to informācija izveido pesimistisku skatījumu uz lietām, rada bezizejas un nomāktības sajūtu, bet sliktākajā gadījumā modina cilvēkos aizdomas, atsvešināšanos un dusmas. Mūsdienās nenosodot norāda uz pasaulē pastāvošajām kroplībām, lai gan daudz vairāk nepieciešams atklāt dzīves skaistumu. Šodien vairāk kā jebkad nepieciešams optimisms, cerība un kopība.
Cilvēka spēja saprast otru cilvēku var kalpot kā spēcīgs impulss uz tālāku attīstību, daudz svarīgāku kā visi zinātniski tehniskie XX gadsimta sasniegumi. Lūk, kāpēc jebkurā cilvēku sabiedrībā jāatbalsta visi tiešie kontakti starp cilvēkiem, kā arī sabiedrības atvērtība pasaulei kopumā. Mēs atbalstām ideju par cilvēku savienošanos vienā kopīgā Brālībā, kur katrs loceklis ir pasaules pilsonis, tādējādi izbeidzot jebkuru diskrimināciju un segregāciju rasu, etnisko, sociālo, politisko vai citu. Par mūsu darba galveno mērķi jākļūst kultūras nostiprināšanai pasaulē, kurā valda miers, pamatojoties uz integrāciju un sadarbību, tieši ar to vienmēr nodarbojušies rozenkreiceri. Cilvēce ir vienota, un tās labklājība pamatojas uz katra visu bez izņēmuma labklājību.
Daba
Kas attiecas uz cilvēka attiecībām ar dabu, tad mums liekas, ka pasaulē nekad nav bijis sliktāks stāvoklis kā pašlaik. Vispārzināms, ka cilvēka darbība noved pie arvien graujošākas ietekmes uz apkārtējo vidi un Dabu kopumā. Tomēr skaidrs, ka Cilvēces izdzīvošana tiešā veidā atkarīga no cilvēku spējām saglabāt līdzsvaru Dabā. Civilizācijas attīstība ir radījusi milzīgu risku: tas saistīts gan ar bioloģiskām manipulācijām ar pārtikas produktiem, gan ar tādu vielu plašu izmantošanu, kas piesārņo vidi, gan ar gandrīz bezkontroles kodolatkritumu uzkrāšanos tās ir tikai lielākās riska jomas.
Dabas aizsardzība (un līdz ar to arī cilvēka glābšana no bojāejas) šodien kļūst par katra pilsoņa atbildības jautājumu, bet agrāk ar to nodarbojās tikai speciālisti. Vēl vairāk starp visām mūsdienu pasaules problēmām šī izvirzās priekšplānā. Tas jo svarīgāk ir tāpēc, ka ir mainījusies pati koncepcija par Dabu. Šeit cilvēks kļūst par ieinteresēto pusi, tāpēc tagad nevar būt ne runas par Dabu dabā. Daba būs tāda, kādu cilvēks to gribēs redzēt.
Viena no mūsdienu laikmeta īpatnībām ir liela enerģijas izmantošana. Pati par sevi tā varbūt neizraisītu tādu uztraukumu, ja notiktu saprātīgā veidā. Taču mēs redzam, ka dabas resursi tiek ekspluatēti, pārsniedzot visas normas, un rezerves pakāpeniski sarūk (ogles, gāze, nafta). Turklāt daži enerģijas avoti (atomstacijas) sagādā nopietnas briesmas un ar grūtībām pakļaujas drošai kontrolei. Pat ņemot vērā nesenos saskaņotas darbības mēģinājumus cīņā ar izplūdes gāzēm, kas rada siltumnīcas efektu, ar tuksnešu paplašināšanos, mežu izciršanu, okeānu piesārņošanu utt., trūkst mērķtiecīgu un adekvātu pasākumu. Bez nopietna riska, ar ko Cilvēcei draud dzīvojamās vides iznīcināšana, šī sagrāve liecina arī par brieduma trūkumu gan atsevišķiem cilvēkiem, gan veselām sabiedrībām. Mēs esam absolūti pārliecināti, ka mūsdienu klimata kaprīzes un ar tām saistītās kataklizmas viesuļi, plūdi utt. ir rezultāts cilvēku ilgstošai agresīvai rīcībai pret mūsu planētu.
Nav šaubu, ka turpmāk aktuālāka kļūs vēl viena svarīga problēma dzeramā ūdens trūkums. Ūdens ir elements, kas absolūti nepieciešams dzīvības saglabāšanai un attīstībai. Visiem Zemes iemītniekiem nepieciešams ūdens. Arī cilvēks nav izņēmums, viņš pakļaujas tam pašam dabas likumam kaut vai tāpēc, ka 70% viņa ķermeņa sastāv no ūdens. Taču apmēram vienai sestajai daļai Zemeslodes iedzīvotāju šodien dzeramā ūdens daudzums ir ierobežots, bet pēc piecdesmit gadiem sakarā ar iedzīvotāju skaita palielināšanos un lielo un mazo upju piesārņošanu šis skaitlis var pieaugt līdz vienai ceturtajai daļai. Lielākie speciālisti piekrīt domai, ka šajā gadsimtā melnā zelta vietu ieņems baltais zelts turklāt ar visiem no tā izrietošajiem konfliktiem. Lūk, kāpēc šīs problēmas izpratne šodien atrodas dienas kārtībā visas pasaules mērogā.
Atmosfēras piesārņojums ne mazāk apdraud dzīvi kā uz planētas kopumā, tā katram cilvēkam atsevišķi. Rūpniecība, apkures sistēmas un transports vainojams pie atmosfēras gaisa kvalitātes pazemināšanās, un tas ļoti bīstami ietekmē cilvēku veselību. Lielākā mērā šim riskam pakļautas lielpilsētas, un atkarībā no urbanizācijas līmeņa atmosfēras piesārņojums izplatās arvien plašākās teritorijās. Pilsētu paplašināšanās kaitīgi ietekmē sabiedrību un izjauc tās līdzsvaru. Šajā jautājumā mēs piekrītam Platonam, kurš savā laikā teica: Pilsēta var paplašināties līdz tādiem izmēriem, kuri ļauj saglabāt tās veselumu, ne vairāk. Gigantisms neveicina humānismu mūsu izpratnē tas sev līdzi ved iekšējas nekārtības lielpilsētu robežās, rada sociālas grūtības, samazina sabiedriskās drošības līmeni.
Cilvēka saskarsme ar dzīvniekiem ir daļa no attiecībām ar Dabu. Viņam tie jāmīl un jāciena. Gan mēs, gan dzīvnieki ir vienas dzīvības ķēdes posmi šīs Zemes izpausmēs, kas kalpo Evolūcijas mērķim. Savā līmenī viņi tāpat ir Dievišķās Dvēseles iemantotāji un Dievišķā Plāna dalībnieki. Mēs pat domājam, ka augstāk attīstītiem dzīvniekiem nākotnē jāpiedzimst kā cilvēkiem. Lūk, kāpēc mēs uzskatām, ka daži no dzīvniekiem tiek turēti un nogalināti visnecienīgākā veidā. Pēc mūsu domām, vivisekcija ir barbarisms. Principā mēs uzskatām, ka visas uz Zemes mītošās būtnes ir vienas Brālības locekļi. Mēs tāpat piekrītam domai, kuru tradicionāli pieraksta Pitagoram: Kamēr cilvēki nežēlīgi iznīcinās dzīvas būtnes no zemākajām valstībām, viņiem nebūs ne veselības, ne miera. Kamēr cilvēki nogalinās dzīvniekus, viņi nogalinās arī viens otru. Patiešām, tas, kurš sēj nāves un ciešanu sēklu, nevar ievākt prieka un mīlestības augļus.
Visums
Pievēršoties jautājumam par cilvēka un Visuma attiecībām, mēs gribam uzsvērt, ka šo attiecību pamatu veido savstarpēja atkarība. Cilvēks ir Zemes bērns, bet Zeme ir Visuma bērns, lūk, tāpēc cilvēks arī ir Visuma bērns. Atomi, kas veido cilvēka ķermeni, ir Dabas sastāvdaļa, tos var atrast Kosmosa vistālākajos nostūros; tieši tāpēc astrofiziķi apgalvo, ka cilvēks ir zvaigžņu bērns. Bet, ja cilvēkam par visu jāpateicas Visumam, arī Visums lielā mērā var būt pateicīgs cilvēkam: protams, ne jau par savu esību, bet par savu nozīmi. Patiešām, kas būtu Visums, ja to neredzētu cilvēka acis, ja apziņa to nespētu aptvert un dvēsele tajā atspoguļoties? Pēc būtības Visumam un cilvēkam nepieciešams vienam otru iepazīt un pazīt vienu otrā, kā par to saka sens teiciens iepazīsti sevi un tu iepazīsi pasauli un Dievu.
Teiktais nenozīmē, ka mēs balstāmies uz Radīšanas antropocentrisko koncepciju. Mēs nenoliekam cilvēku Dievišķā Plāna centrā. Drīzāk var teikt, ka mēs savu interesi koncentrējam uz Cilvēci. Pēc mūsu domām, tās klātbūtne uz Zemes nav nejaušu apstākļu sakritības sekas, bet gan Kosmiskā Saprāta, kuru dēvē par Dievu, Nodoma auglis. Tomēr, ja Dievs savas visaptverošās būtības dēļ ir neaptverams un neaprakstāms, tad likumi, ar kuru palīdzību Viņš sevi parāda savos darbos, tādi nav. Kā jau norādījām, cilvēks spēj, ja vien tas nav viņa pienākums, šos likumus apgūt un izmantot savā labā materiālā un garīgā ziņā. Tāpat mēs uzskatām, ka to apgūšana un pielietošana dzīvē ne tikai piešķir tai jēgu, bet arī nodrošina laimi.
Sakarā ar cilvēka un Visuma attiecībām rodas jautājums: vai vēl kaut kur, izņemot Zemi, eksistē dzīvība? Mēs par to esam pilnīgi pārliecināti. Tā kā Visumā atrodas apmēram simts miljardi galaktiku, bet katrā no tām apmēram simts miljardi zvaigžņu, tad droši vien eksistē miljoniem planetāru sistēmu, kuras līdzīgas mūsējai. Tāpēc uzskatīt, ka tikai Zeme ir apdzīvota, nozīmē parādīt savu aprobežotību un zināmu egocentrismu. Starp planētu dzīvības formām dažas noteikti atrodas augstākā evolūcijas līmenī nekā dzīvība uz mūsu planētas, bet dažas zemākā. Taču tās visas ir daļa no Dievišķā Plāna un piedalās kosmiskajā Evolūcijā. Uz jautājumu, vai citu planētu būtnes spēj kontaktēties ar Zemes Cilvēci, mēs atbildam pozitīvi, bet tas nenozīmē, ka mēs dzīvojam, tās gaidīdami. Mums ir citas prioritātes. Tomēr moments, kad tāds kontakts notiks bet tas noteikti notiks būs absolūts bezprecedenta notikums. Jo tad Cilvēces Vēsture savienosies ar Visuma Dzīvi
Dārgais lasītāj!
Lūk, par to mēs gribējām pastāstīt savā Manifestā. Varbūt jums likās, ka tajā pārāk stipri skan uztraukuma nots? Steigšus apgalvosim, ka mūsu filozofija pēc būtības ir optimistiska un ideālistiska, jo mēs ticam cilvēkam un viņa misijai. Pievēršoties viņa labākajiem un svarīgākajiem sasniegumiem zinātnes, tehnikas, arhitektūras, mākslas, literatūras vai jebkurā citā jomā, atceroties, cik cēlas jūtas sajūsmu, ciešanas, mīlestību utt. viņš spēj sajust un izrādīt, nedrīkst šaubīties par to, ka cilvēkā ir kaut kas Dievišķīgs un ka vēlmē radīt labo viņš var pārspēt pats sevi. Mēs uzskatām, lai cik utopiski tas neskanētu, ka cilvēka spēkos ir pārvērst Zemi par miera, harmonijas un brālības centru. Tas atkarīgs vienīgi no viņa paša. Mūsdienu pasaules stāvoklis nav bezcerīgs, taču tas uztrauc. Vislielāko nemieru izraisa nevis Cilvēces stāvoklis, bet gan mūsu planētas stāvoklis. Patiešām, mēs uzskatām, ka cilvēka garīgai izaugsmei vēl ir laiks pēc būtības vesela mūžība, jo dvēsele ir nemirstīga. Taču pār Zemi kā cilvēka dzīvesvietu jau savelkas mākoņi. Laiks negaida, un uzdevums glābt mūsu planētu šajā gadsimtā kļūs arvien svarīgāks. Šajā virzienā jāvērš visas cilvēku darbības sfēras politika, ekonomika, zinātne, tehnika. Vai tiešām tik grūti saprast, ka Cilvēce nevar kļūt laimīga, nesasniedzot harmoniju ar Dabas likumiem, bet caur tiem ar Dievišķajiem likumiem? Lai kā arī būtu, ja cilvēki neatlaidīgi turpinās tagadējo materiālistisko ceļu, piepildīsies visdrūmākie pareģojumi, un tas skars katru. Atšķirības mūsu individuālajā politiskajā vai reliģiskajā pārliecībā nav tik svarīgas. Pienācis laiks izbeigt visas mūsu nesaskaņas un panākt pretī viens otram, apvienoties atšķirīgiem cilvēkiem, kuri kalpo visas pasaules cilvēku labklājībai. Tāpēc mūsu Brālības rindās apvienojas kristieši, hinduisti, jūdaisti, musulmaņi, budisti, anīmisti un pat agnostiķi. Starp mums ir personas, kuras pārstāv dažādas sociālas grupas un tradicionālus politiskus strāvojumus. Visi vīrieši un sievietes ir savstarpēji absolūti vienlīdzīgi, tas ir mūsu ideju un mūsu Egregora spēks. Par to visu jāpateicas iecietībai mūsu visdārgākajam tikumam, kura būtība mums dod tiesības būt atšķirīgiem. Šis tikums mūs nepārvērš par gudrajiem, jo, lai par tādiem kļūtu, jāspēj sevī apvienot daudz citu tikumu. Mēs sevi drīzāk uzskatām par filozofiem, kas burtiski nozīmē gudrību mīlošie.
Pirms uz šī Manifesta uzliekam zīmogu mūsu Brālības zīmi gribētos to nobeigt ar aicinājumu, kas izsaka to, ko varētu nosaukt par Rozenkreiceru Utopiju, Platona dotajā šī vārda izpratnē. Mēs vēršamies pie visiem labas gribas cilvēkiem un pie katra atsevišķi, aicinot strādāt pie Utopijas realizēšanas Cilvēces labklājības labā. Var jau būt, ka tai nav lemts piepildīties, bet, ja visi cilvēki centīsies tai ticēt un attiecīgi rīkoties, tad pasaule kļūs labāka
ROZENKREICERU UTOPIJA
Cilvēcē, par kuru mēs sapņojam:
· humāni politiķi strādā visu labā; · ekonomikas speciālisti valsts finanses sadala gudri un visu pilsoņu interesēs; · zinātnieki ar garīgu pieeju smeļas iedvesmu Dabas Grāmatā; · mākslas darbinieki, iedvesmoti no Dievišķā Plāna skaistuma un skaidrības, iemieso to savos darbos; · ārsti, apgaroti mīlestībā uz savu tuvāko, vienādā mērā ārstē gan miesu, gan dvēseli; · nav ne trūkuma, ne nabadzības, jo katram ir viss nepieciešamais, lai varētu laimīgi dzīvot; · darbs nav apgrūtinoša nepieciešamība, bet gan pašatklāsmes avots, tas dod piepildījuma sajūtu; · Daba kļūst par visskaistāko templi, bet dzīvnieki ir mūsu brāļi, kuri iet pa evolūcijas ceļu; · pastāv Pasaules Valdība, kuru veido visu valstu vadītāji un kura kalpo visas Cilvēces labklājībai; · garīgums kļūst par ideālu un dzīves veidu, kas raksturīgs Visuma Reliģijai, kuras pamatā atrodas vairāk Dievišķo likumu zināšana nekā ticība Dievam; cilvēciskās attiecības balstās uz mīlestību, draudzību un brālību, un visa pasaule dzīvo mierā un harmonijā.
Lai notiek tā!
Ar zīmogu apstiprināts 2001. gada 20. martā. 3354. rozenkreiceru gads
|
|
Sadaļas |
